Nevainīga vēlme sagādāt pārsteigumu izvērtās krietni jautrāk, nekā Magone Liedeskalna bija iecerējusi. “Slavenības. Bez filtra” dalībniece kopā ar draudzeni Dainu devās ciemos pie Māras tantes, iepriekš viņu par savu ierašanos nebrīdinot. Taču pie mājas abas atklāja, ka saimnieces nemaz nav. Nācās ķerties pie telefona un noskaidrot, kur Māra palikusi.
Daina iedeva Magonei tālruņa numuru, un pēc neilga laika tika saņemts atzvans. Magone, būdama pārliecināta, ka beidzot sazvanīta meklētā sieviete, bez vilcināšanās priecīgi iesāka sarunu: “Čau, sirsniņa! Vai runāju ar Māras kundzi?” Atbilde gan visu apgrieza kājām gaisā. Klausules otrā galā nebija Māras tantes – piezvanījusī sieviete paskaidroja, ka ir no Vecpiebalgas vidusskolas un ar meklēto Māru viņai nav nekāda sakara.
Apjukums ātri pārvērtās smieklos. Svešiniece vēlējās saprast, vai Magone vispār sazvanījusi pareizo cilvēku, un dzejniece atbildēja: “Nu, Magone Liedeskalna, ja tādu jūs gribat dzirdēt?” Drīz noskaidrojās, ka sieviete pati centusies ar kādu sazināties skolas lietu un pirmās palīdzības jautājumā. Abas par neveiklo situāciju pasmējās, bet Magone sarunas beigās novēlēja viņai veiksmīgi atrast īsto cilvēku.
Kad zvans bija beidzies, visa uzmanība pievērsās Dainai un viņas iedotajam numuram. Magone jokojot sāka viņu bārt – viena nepareiza cipara dēļ viņai nācies skaidroties pilnīgi svešai sievietei. Daina tikmēr aizstāvēja Vecpiebalgu, sakot, ka tur dzīvojot labi cilvēki un arī viņas pirmā darbavieta savulaik bijusi šajā pilsētā. Magone pret to neiebilda, taču problēma palika – Māras tante Vecpiebalgā neatradās. “Nu, ko tu vecam, labam izdarīsi? Nu, pilnīgi viens cipars cits, un mēs sazvanām – kurieni tur? Kaut kādu citu novadu un rajonu, un tā noteikti nav Māras tante, bet nu nekas.” Drīz dzejniece jau smējās: “Kļūdu es atradu, gan jau ka arī Māras tanti atradīsim.”
Galu galā pareizais kontakts tomēr tika atrasts, un abas draudzenes Māru sazvanīja. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņas pamanīja namamāti braucam mājup. Magonei šķita, ka garām braucošā Māra izskatās nikna, bet Daina sāka bažīties, vai negaidītās viešņas netiks “pasūtītas pāris mājas tālāk”. Magone gan nebija ieradusies tukšām rokām un cerēja situāciju padarīt omulīgāku ar līdzpaņemto cienastu: “Nu nekas, speršos ārā ar sulu – suliņu atvedu!” Kad Daina ieminējās, ka varbūt prātīgāk būtu doties prom, Magone šo variantu uzreiz noraidīja – abām vēl esot kopīgi paveicami darbi.
Satiekot Māru, Magone sākumā nolasīja viņas sejā ne pārāk lielu sajūsmu, lai gan pati namamāte noliedza, ka būtu neapmierināta ar viešņu ierašanos. Magone paskaidroja, ka abas ar Dainu pat esot “vaktējušas”, kad Māra beidzot atgriezīsies. Izrādījās, ka nekāda noslēpumaina pazušana nav notikusi – Māra bija devusies uz veikalu un pēc tam aizvedusi mājās savu kaimiņieni.
Pirmais pārsteigums drīz vien izkusa, un neveikli iesākusies viesošanās ieguva pavisam citu noskaņu. “Manāms šoks bija Māras tantes sejā un dzīvē, mūs ieraugot savā pagalmā, bet tomēr sirds mīļums un siltums ņēma virsroku,” secināja Magone. Māras tante abas negaidītās viešņas tomēr aicināja savā mājā, un pēc nepareizā telefona numura, satraukuma un gaidīšanas trijotne jau kopīgi ķērās pie galda klāšanas.
