Gandrīz pusgads pagājis kopš dienas, kad 89 gadu vecumā mūžībā devās leģendārais kinorežisors Jānis Streičs. Latvijas kino viņš atstājis milzīgu radošo mantojumu, taču meitai Viktorijai Streičai aizvadītie mēneši nozīmējuši ko daudz personiskāku – mācīšanos sadzīvot ar tēva prombūtni, kuru joprojām nav viegli pieņemt.
Šī ir pirmā vasara bez Jāņa Streiča, un arī tuvojošais rudens ģimenei būs emocionāli īpašs. Septembrī režisors būtu svinējis savu 90. dzimšanas dienu. Viktorija atzīst, ka zaudējuma galīguma sajūta pie viņas vēl nav atnākusi. Viņa pat nezina, vai kādreiz spēs līdz galam aptvert, ka tēva vairs nav. Tam ir arī ļoti saprotams iemesls – Jānis Streičs aiz sevis atstājis tik daudz, ka viņa klātbūtne turpina būt jūtama ikdienā. Filmas, intervijas, videoieraksti un paša rakstītie teksti ļauj atkal dzirdēt viņa balsi un redzēt tik pazīstamo smaidu.
“Viņš pēc sevis ir atstājis tik ārkārtīgi daudz, ka joprojām šķiet klātesošs gandrīz uz katra soļa. Ir milzīgs daudzums video materiālu, interviju, filmu, viņa rakstīto tekstu. Dažreiz skatos kādu video, dzirdu viņa balsi, redzu viņa smaidu, un uz brīdi pilnīgi izzūd realitātes sajūta. Šķiet, ka viņš tepat vien ir…” atklāj Viktorija.
Īpaši skaudri tēva trūkums bija sajūtams šovasar, kad Viktorija piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu bez viņa. Agrāk šī diena sākās ar tradīciju, kuru nebija iespējams sajaukt ne ar ko citu – tēta agro telefona zvanu un klausulē skanošo dziesmu “Lai dzīvo sveiks”. Tam sekoja viņa izdomātās dāvanas un pārsteigumi.
“Šī dzimšanas diena man bija saldi skumja… Pirmā manā dzīvē bez tēta. Pirmais rīts bez paša agrākā zvana un tālruņa klausulē skanošās dziesmas “Lai dzīvo sveiks”, bez viņa neizsīkstošās izdomas, radošajam dāvanām un pārsteigumiem. Šo trūkumu nav iespējams noslēpt,” saka režisora meita.
Tomēr septembrī skumjām līdzās būs arī plašāka Jāņa Streiča dzīves un darba godināšana. Gaidāms koncertuzvedums “Mans draugs Jānis Streičs”, kura režiju uzņēmusies Viktorija. Uzmanības centrā būs viņa devums Latvijas kultūrai un darbi, kas palikuši pēc režisora. Ģimenei saglabājusies vēl kāda ļoti personiska vieta. Pēdējos dzīves gados Jānis Streičs lielākoties dzīvoja Lietuvā, kur labprāt uzturējās savā radošajā darbnīcā. Tur viņš ne tikai gleznoja, bet arī pievērsās galdniecībai.
Šo telpu ģimene negrasās mainīt. Darbnīca savulaik tika uzcelta kā dāvana režisora 80 gadu jubilejā, un tagad tajā viss palicis tā, kā bijis viņa dzīves laikā. Viktorijai ieiešana šajā vietā rada ļoti spēcīgu sajūtu: “Darbnīca, kuru mēs uzcēlām kā dāvanu tēta 80 gadu jubilejā, joprojām stāv tieši tāda pati. Ieejot tajā, ir sajūta, ka viņš tikai pirms mirkļa izgājis ārā un tūlīt atgriezīsies.”
Jānis Streičs mūžībā devās šā gada 5. martā 89 gadu vecumā. Viņš nāca pasaulē 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta “Anspokos”, bet profesionālo ceļu kino un teātra pasaulē sāka jau pagājušā gadsimta 60. gados.
Gadu desmitos Streiča vārds kļuva nesaraujami saistīts ar Latvijas kino. Viņa radītās filmas ieguva vairāku paaudžu skatītāju atzinību un mīlestību, bet pats režisors nostiprinājās starp spilgtākajām personībām Latvijas kultūrā. Tagad viņa darbi turpina dzīvot, kļūstot par paliekošu nacionālā kino mantojuma daļu.
