Elīna Didrihsone un viņas vīrs Nauris Didrihsons neslēpj, ka pietiekami labi ienākumi viņiem nenozīmē vēlmi tērēt naudu par visu pēc kārtas. Abi apzināti izvēlas jomas, kurās izdevumus ierobežot, lai līdzekļus varētu novirzīt lielākiem mērķiem, ceļojumiem un citām sev svarīgām lietām. “Mēs ar Nauri pelnam pietiekoši ikdienā, lai mēs varētu atļauties gan labas brīvdienas, gan brokastis ārpus mājas. Mēs to nevarētu noteikti atļauties šajos dzīves gados, ja nebūtu periods vai lietas uz kurām mēs tomēr ekonomējam,” skaidro Elīna.
Viena no jomām, kur abi nav gatavi vieglu roku šķirties no naudas, ir apģērbs. Elīna, gadiem darbojoties modes biznesā un apmeklējot Ķīnu, Itāliju un Franciju, uzskata, ka labi zina apģērba patieso vērtību. Tāpēc šobrīd viņa nevēlas maksāt lielas summas par slavenu zīmolu somām un savām vajadzībām labprāt izvēlas sava uzņēmuma piedāvājumu. Līdzīgi domā Nauris: “Es nekad, nekad neiedomātos tagad iegādāties kaut kādus “Gucci”, “Louis Vitton”. Personīgi neredzu nekādu pievienoto vērtību. Es labāk braucu kaut kur uz Ķīnu, skatos krutus modeļus.” Viņš dod priekšroku interesantu apģērbu atrašanai ārzemēs par zemākām cenām.
Elīnai sava pieeja ir arī pārtikas un citu vietējo preču izvēlē. Latvijas izcelsme vien viņai nav pietiekams iemesls, lai par produktu maksātu vairāk. “Neesmu tā, kas ir gatava pārmaksāt pāris eiro tādēļ, ka tas ir tieši ražots Latvijā!” saka uzņēmēja. Viņas izvēli vairāk nosaka tas, vai konkrētā lieta patiešām patīk un garšo, nevis valsts, kur tā tapusi. Arī atpūtas jautājumos ģimene izvērtē, kam naudu tērēt – Nauris, piemēram, neredz jēgu doties atvaļinājumā tikai viesnīcas un baseina dēļ.
Pārim ir skaidra robeža arī ceļošanas komfortam. Elīna stāsta, ka tūrisma un darba braucienos biznesa klasi neizmanto, lai gan Nauris vairākkārt vēlējies to izmēģināt. Viņa uzskata, ka īsa lidojuma dēļ nav vērts maksāt ievērojami vairāk un šo naudu labāk iztērēt, piemēram, gardai maltītei. Tieši ēdienam abi tik stingrus ierobežojumus neliek. Ar humoru situāciju rezumē Nauris: “Neesam vēl līdz tam izauguši, lai mēs varētu biznesa klasē.”
Taupības princips attiecas arī uz pakalpojumiem. Nauris mēdz atteikties no piedāvājumiem, ja saprot, ka konkrēto darbu spēj paveikt pats vai kopā ar savu komandu. Viņa nostāju Elīna raksturo ar vārdiem: “Priekškam man maksāt, ja es to varu izdarīt pats?” Pēc Naura teiktā, sabiedrībā atpazīstami cilvēki regulāri saņem dažādus piedāvājumus, taču tas nenozīmē, ka visi automātiski jāpieņem – svarīgi esot zināt, cik konkrētā lieta patiesībā ir vērta.
Arī skaistumkopšanā Elīna neuzskata, ka augstāka cena un slavens nosaukums vienmēr nozīmē nepieciešamu pirkumu. Lai gan viņas mājās ir arī atsevišķi dārgāki kosmētikas produkti, ikdienas precēm viņa joprojām izvēlas daudz pieejamākus variantus. “Joprojām pieturos pie “Drogām”. Es neredzu jēgu pārmaksāt par superlabu skropstu tušu tikai zīmola dēļ,” atklāj Elīna. Līdzīga attieksme viņai ir pret interjera aksesuāriem – īpašas krūzes, pledi un dažādi dekoratīvi nieki nekad nav bijuši prioritāte. Pat darbavietā vēl nav izveidots īpaši mājīgs stūrītis radošajam darbam.
Didrihsonu pieeju tēriņiem labi parāda arī automašīnu iegādes secība. Elīna atklāj, ka Nauris jau sen bija pelnījis labu auto sev, tomēr personīgo pirkumu ilgstoši atlika. Vispirms viņš iegādājās automašīnu darba vajadzībām, pēc tam arī busiņu, vēlāk parūpējās par spēkratu sievai un tikai tad pienāca kārta pašam. Pāra ikdienas princips ir vienkāršs – iespēja kaut ko atļauties vēl nenozīmē, ka par to obligāti jāmaksā vairāk.
