Krāšņi galdi, iespaidīgas dekorācijas un perfekti izplānots vakars ir tikai tā pasākumu pasaules daļa, kuru redz viesi. “Skudras Metropoles” radošā direktore Gundega Skudriņa atzīst, ka aiz skaistās fasādes ilgtspējas jautājums gadiem bijis daudz sarežģītāks. Par zaļo domāšanu nozarē runāts sen, taču reālas pārmaiņas sākušās tikai pēdējos gados. Viņasprāt, agrāk bieži pietrūka gan zināšanu, gan pieredzes, gan vēlmes teoriju pārvērst praktiskos risinājumos.
Tagad Gundegas komanda savā darbā balstās uz trim galvenajiem principiem – drošību, kvalitāti un inovācijām, un tieši pēdējās arvien vairāk saistās ar ilgtspēju. Scenogrāfijas tiek veidotas tā, lai tās varētu izmantot atkārtoti un pielāgot dažādiem klientiem. Piemēram, Ziemassvētku sezonā viena uzbūvēta konstrukcija mēneša laikā var kalpot aptuveni 40 dažādiem pasākumiem. Tas ļauj samazināt gan izmaksas, gan materiālu patēriņu un atkritumu daudzumu.
Arī gastronomiskajās performancēs tiek meklēti veidi, kā izmantot mazāk trauku un ūdens, savukārt pārtikas daudzums tiek rūpīgi aprēķināts katram viesim. Pavāri ņem vērā pasākuma ilgumu, formātu un pat to, vai cilvēki sēdēs vai stāvēs. Gundega uzsver, ka milzīgi ēdiena pārpalikumi nav tikai vides problēma – tie nozīmē arī nevajadzīgi iztērētus līdzekļus. Tāpēc deserti un citi ēdieni nereti tiek aprēķināti gandrīz līdz gramam.
Jaunu dzīvi iespējams piešķirt arī tam, kas agrāk nonāca atkritumos. Tā radās ideja par garākajām svecēm pasaulē, kas šogad saņēma Gada dizaina balvu. Pēc pasākumiem bija palikuši sveču pārpalikumi, kurus agrāk izmeta, bet dizainers Mārcis Ziemiņš atrada veidu, kā tos izmantot jauna produkta radīšanai. Arī pirms jaunas scenogrāfijas veidošanas komanda tagad vispirms dodas uz noliktavu un pārbauda, ko no jau esošā iespējams pārveidot.
Skudriņai īpaši tuvi ir dabas materiāli. Botāniskajā dārzā veidotajā “Magnum” oāzē tika izmantoti akmeņi, smiltis, pārtikas produkti un tehnoloģijas, bet pēc pasākuma materiāli tika nogādāti atpakaļ tur, no kurienes tie bija paņemti. Līdzīgu principu viņa cenšas ievērot arī pasākumos mežos un citās dabas vietās – cilvēkiem tur jāuzvedas kā viesiem un pēc aiziešanas jāatstāj pēc iespējas mazāk pēdu.
Tomēr viena no lielākajām problēmām sākas sarunās ar klientiem. Gundega neslēpj, ka uzņēmumu, kuri paši pieprasa maksimāli zaļus pasākumus, joprojām nav daudz. Bieži galvenais noteicējs ir budžets, un komandai nākas skaidrot pat to, kāpēc tāmē nepieciešamas utilizācijas izmaksas. Ne visas videi draudzīgās idejas izdodas realizēt, tāpēc organizatoriem pašiem jāmeklē kompromisi starp iespaidīgu rezultātu, izmaksām un atbildīgu resursu izmantošanu.
Arī privātajā dzīvē Gundega sevi nesauc par perfektu zaļās domāšanas piemēru. Viņai patīk mode un skapis esot pilns, taču vecos tērpus viņa mēdz pārveidot – kaut ko nogriezt, piešūt, apgriezt otrādi vai sapogāt citādi. Līdzīgu principu viņa māca bērniem arī svētku rīkošanā: pirms pirkt jaunus dekorus, vispirms apskatīties, kas jau atrodams mājās vai dārzā. Viņas ieskatā bieži vajadzīga nevis vēl viena jauna lieta, bet radoša ideja, kā citādi izmantot to, kas jau ir.
