Jūlija un Peteri vēl pirms dažiem gadiem dzīvoja Turku un īrēja nelielu, mājīgu dzīvokli. Somu un ukraiņu pāris krāja naudu, cerot kādreiz iegādāties savu nelielo dzīvokli, taču viens internetā pamanīts sludinājums viņu plānus apgrieza kājām gaisā. Jūlija ieraudzīja vecu māju Harvaluoto salā ar senlaicīgiem logiem, malkas krāsni un zaļu pagalmu. Viņa parādīja atradumu vīram, bet Peteri reakcija bija negaidīti vienkārša: “Kāpēc gan ne?”
1958 gadā celtais nams atrodas aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā no Turku, taču apkārt valda pavisam cita atmosfēra. Harvaluoto dzīvo tikai ap 200 cilvēku, bet ģimenes jaunā mājvieta ir aptuveni 100 kvadrātmetru plaša. Pagalmā aug ābeles, jāņogas un ērkšķogas, turpat atrodas pirts un vecs koka šķūnis. Mājas iegādei un remontam pāris noformēja hipotēku uz pieciem gadiem un daļu līdzekļu aizņēmās no tuviniekiem. Tieši šajā mājā Jūlija arī uzzināja, ka gaida bērnu, un tagad viņu dēlam Eino ir seši mēneši.
Salā ģimene dzīvo jau gandrīz trīs gadus un savu izvēli nenožēlo. Pilsētas transporta troksni nomainījušas putnu balsis un jūras tuvums, bet skatlogu vietā ikdienā iespējams vērot saullēktus virs ūdens. Arī veco māju viņi nav centušies pilnībā pārvērst par modernu jaunbūvi. Senās mēbeles, krēsli, kumodes un trauki tiek restaurēti un izmantoti atkārtoti, savukārt mūsdienīgas ierīces pievienotas tā, lai saglabātu nama sākotnējo raksturu.
Interjerā dominē skandināviska noskaņa. Dzīvojamajā istabā ir koka grīdas, lieli logi, gaišas “Boråstapeter” tapetes un mīksti tekstilizstrādājumi. Īpaša vieta atvēlēta muzikālajam stūrītim ar klavierēm un ģitārām, kur ģimene vakaros mēdz muzicēt. Virtuvē saglabājusies vecā krāsns, bet svečturi, grozi un kaltētu ziedu kompozīcijas papildina mājas mierīgo raksturu. Vienlaikus ikdienas ērtībām netrūkst trauku un veļas mazgājamās mašīnas, kā arī apsildāmās vannasistabas grīdas.
Pārcelšanās izmainījusi ne tikai ģimenes mājokli, bet arī viņu ikdienas vidi. Nelielajā salas kopienā kaimiņi cits citu pazīst, palīdz ikdienas darbos, dalās ar zivīm un ražu, tiekas pie kafijas un rīko kopīgus pasākumus zem klajas debess. Jūlijai tieši šeit radusies īpaša kopības sajūta – kaimiņi vairs nav tikai cilvēki aiz blakus durvīm, bet gan daļa no ikdienas dzīves.
Neskatoties uz pārcelšanos prom no pilsētas, Jūlija nav atteikusies no sava darba. Viņa turpina pasniegt somu valodu Turku universitātē, un ceļš līdz darbavietai aizņem aptuveni pusstundu. Ģimenei ir arī turpmāki plāni mājas pārveidošanai – iecerēts atjaunot guļamistabu un izveidot plašāku garderobi. Tādējādi vecais nams pamazām turpina mainīties kopā ar saviem jaunajiem iemītniekiem.
Tas, kas sākumā bija tikai nejauši atrasts sludinājums, Jūlijai un Peteri pārvērties pilnīgi jaunā dzīves posmā. Viņi pilsētas dzīvokļa vietā ieguva māju pie jūras, mierīgāku ikdienas ritmu un vietu, kur audzināt dēlu. Ģimenei svarīgākais izrādījies nevis grezns īpašums, bet iespēja vairāk laika pavadīt kopā un novērtēt vienkāršas lietas. Kā viņi paši atzīst, vakaros, vērojot saulrietu, arvien skaidrāk kļūst sajūta, ka laimei ne vienmēr nepieciešama greznība.
