Šoreiz raidījuma “Gandrīz ideālas vakariņas” uzmanības centrā nonāk aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons. Uzņemot pie sevis dziedātāju Anniju Putniņu, uzņēmēju Evelīnu Ķimeni un šefpavāru Andri Rūmīti, viņš jau no pirmajām minūtēm liek saprast – mierīga pasēdēšana pie galda šajā vakarā nav gaidāma. Viesus sagaida gan meža gaļas pīrādziņi, gan stāsti, kas pamazām kļūst arvien asāki.
Uzkodas īpaši iepriecina Evelīnu, kura neslēpj, ka izsalkums pamatīgi ietekmē viņas noskaņojumu. “Ja es nepaēdu, es esmu tiešām ļoti nepatīkama sieviete! Tikai tad, kad es paēdu, es nomierinos un varu baudīt. Kamēr es neesmu paēdusi, man nepatīk situācija, bet Intars bija pacenties! Malacītis!” viņa atzīst, novērtējot namatēva sagatavoto cienastu.
Pirms ķerties pie vakariņām, Intars rosina viesus izdomāt tēmu pirmajam tostam. Annija piedāvā tajā izmantot vārdus “baltie jasmīni”, bet uzdevums pateikt zīmīgos vārdus tiek Andrim. Viņš ilgi nekavējas: “Lai baltie jasmīni un laba apetīte mūs vieno nākotnē!” Pie galda sākas smiekli, un kompānija ir gatava turpināt vakaru. Tiesa, Intara mājās šoreiz valda sausais likums.
Tieši tad sarunas iegriežas daudz neparastākā virzienā. Intars atklāj, ka sapņo par savu vietu meža vidū, kur varētu izrauties no ikdienas. Taču viņa vēlmju saraksts pārējos pārsteidz. “Nu, es gribu tādu mājiņu. Tad es gribu mazu pirtiņu, es gribu pagrabiņu, es gribu dīrātavu. Es gribu savu tādu veča alu. Man būs arī noteikti pagrabs ar šaujamlūku.”
Andris ar smaidu secina, ka viss izklausījies lieliski līdz brīdim, kad sarunā parādījusies dīrātava – no tā mirkļa iecere viņam jau sākusi atgādināt šausmu filmas scenāriju. Annija uz situāciju paskatās citādi. Viņasprāt, vēlme pēc šādas mājiņas parāda, ka Intaram vajadzīga sava telpa un laiks vienatnē. Arī viņa pati no līdzīgas vietas neatteiktos, tikai dīrātavu gan savā variantā izlaistu.
Taču Intars vēl nebūt nav pateicis pēdējo vārdu. Saruna kļūst vēl skarbāka, kad viņš paziņo: “Piedošanu, bet es uzreiz par asinīm parunāšu! Ja es reizi nedēļā neizlaižu kādam zarnas, es esmu stresā!” Evelīnu dzirdētais pārsteidz, īpaši doma, ka aktieris medībās dodas tik regulāri. Intars paskaidro, ka medību sezona faktiski aptver visu gadu, jo dažādos periodos iespējams medīt atšķirīgus dzīvniekus.
Izrādās, šāds sarunas pavērsiens nav nejaušība. Intars apzināti vēlējies vakaram piešķirt dramaturģiju un izprovocēt spilgtas emocijas. “Es gribēju viņus nošokēt! Jā, precīzi. Man taču vajag dramaturģijā krāsas. Nu, tāda remdena šļuriņa nevienam nepatīk. Vajag augšas un lejas! Saproti?” viņš skaidro.
Arī turpmāk namatēvs neatlaiž medību tēmu. Viņš runā par dzīvo radību uzbūvi, uzsverot, ka Dievs tās radījis tā, ka iekšējie orgāni izvietoti perfekti un nekas nav lieks – gluži kā rūpīgi izveidotā mākslas darbā. Vēlāk Intars atzīst, ka šīs detaļas galdā cēlis apzināti, jo vēlējies vērot viesu reakcijas.
Andris galu galā precīzi raksturo to, kas noticis visa vakara garumā: “Nu, viņš jau no aktiera vairāk uz režisoru aiziet – tāpēc viņš ir mednieks. Viņš režisē savu vakaru tagad.” Un tieši tā arī izskatās – Intars ne tikai uzņem viesus, bet soli pa solim veido vakaru ar jokiem, pārsteigumiem un brīžiem, kuros pie galda nevienam nav garlaicīgi.
