Dažreiz vērtīgākās lietas mājās gadiem ilgi stāv aizmirstas kādā šķūnī, pieliekamajā vai aiz skapja. Tieši tā notika ar astoņiem veciem koka krēsliem, kurus kāda sieviete nejauši pamanīja savas vīramātes mājās. Citi tajos, iespējams, saskatītu tikai novecojušas mēbeles, taču viņai uzreiz radās sajūta, ka no šiem krēsliem iespējams izveidot kaut ko īpašu.
Krēsli bija rūpīgi apsegti ar segu un novietoti pie sienas aiz skapja. Tie tur atradās jau daudzus gadus, un neviens tos vairs neizmantoja. Tomēr vīramāte nevēlējās no tiem šķirties. Mēbeles reiz bija piederējušas viņas vecākiem, tāpēc katram krēslam bija arī emocionāla vērtība. Lai gan praktiska pielietojuma tiem nebija, izmest vai atdot tos šķita pārāk grūti.
Vedekla šo pieķeršanos saprata, taču viņai bija pavisam cits skatījums uz vecajām mēbelēm. Viņa redzēja nevis nolietotu koku un vecu krāsu, bet iespēju radīt skaistu un noderīgu priekšmetu. Pēc ilgākas pierunāšanas vīramāte beidzot piekrita atdot divus no astoņiem krēsliem. Vienošanās gan bija ar nosacījumu — ja pārvērtības nepatiks, mēbeles būs jāatdod atpakaļ.
Tobrīd neviena no viņām vēl nezināja, ka gatavais rezultāts izraisīs tik lielu sajūsmu, ka vīramāte vēlāk pati vēlēsies turpināt līdzīgus projektus.
No diviem krēsliem līdz idejai par elegantu soliņu
Sākotnējais plāns bija pavisam vienkāršs — atjaunot abus krēslus un novietot tos verandā. Taču, rūpīgāk aplūkojot to konstrukciju, sievietei radās interesantāka doma. Kāpēc gan divus krēslus nevarētu savienot vienā nelielā soliņā?
Abi krēsli varētu kļūt par sānu balstiem, bet starp tiem būtu iespējams izveidot sēdvietu no koka dēļiem. Rezultātā rastos neliels dīvāniņš lauku mājas stilā, kas atgādinātu senatnīgās Provansas mēbeles.
Līdzīgi restaurēti priekšmeti vintage mēbeļu veikalos nereti maksā ievērojamas summas. Taču šajā gadījumā gandrīz visi nepieciešamie materiāli jau atradās mājās. Vajadzēja tikai laiku, pacietību un vēlmi eksperimentēt.
Vecā krāsa bija jānoņem, pirms sākās īstās pārvērtības
Darbs sākās ar abu krēslu rūpīgu sagatavošanu. Gadu gaitā koks bija nolietojies, vietām parādījušās plaisas, bet vienam krēslam vecā krāsa jau lobījās nost.
Sieviete izmantoja smilšpapīru, lai apstrādātu koka virsmas un sagatavotu tās jaunam pārklājumam. Šis posms prasīja laiku, taču to nedrīkstēja izlaist. Ja vecā virsma netiktu pienācīgi sagatavota, jaunā krāsa varētu klāties nevienmērīgi un pēc neilga laika sākt lobīties.
Kad slīpēšana bija pabeigta, pienāca laiks krāsošanai. Izvēle krita uz balto krāsu, jo tā vecām koka mēbelēm piešķir vieglumu un eleganci, vienlaikus saglabājot to senatnīgo raksturu.
Abi krēsli tika nokrāsoti divās kārtās. Starp krāsošanas reizēm sieviete nogaidīja, līdz iepriekšējais slānis bija pilnībā nožuvis.
Šķūnī atrastās detaļas mainīja visu ieceri
Kamēr krēsli žuva, sieviete devās uz šķūni, lai sameklētu piemērotus dēļus jaunajai sēdvietai. Tur viņa atrada četrus taisnus vajadzīgā garuma dēļus, kas lieliski atbilda iecerei.
Taču īstais pārsteigums bija vēl kāds priekšmets — dekoratīvs, virpots koka balustrs. Tas jau pāris gadus bija nostāvējis šķūņa stūrī. Savulaik sieviete to bija iegādājusies būvmateriālu veikalā tikai tāpēc, ka viņai iepatikusies tā forma.
Toreiz viņa vēl nezināja, kur šo detaļu izmantos. Tagad izrādījās, ka tā var kļūt par visas mēbeles īpašāko elementu.
Sākumā viņa apsvēra vairākus variantus. Balustru varēja novietot horizontāli, izmantot kā dekorāciju atzveltnei vai nostiprināt vertikāli starp abiem krēsliem.
Beigās tika izvēlēts pēdējais variants. Virpotā detaļa kļuva par soliņa centrālo rotājumu, savienojot abu krēslu atzveltnes un piešķirot konstrukcijai vienotu izskatu.
Neliela kokgriešanas detaļa piešķīra mēbelei īpašu raksturu
Lai dekoratīvais elements izskatītos vēl interesantāk, sieviete nolēma tā augšdaļu papildināt ar nelieliem izgrieztiem ziedlapiņu motīviem.
Vispirms viņa uz papīra uzzīmēja vēlamo formu. Pēc tam sagatavoto šablonu pārnesa uz koka un ar figūrzāģi uzmanīgi izgrieza nepieciešamās detaļas.
Lai gan sākumā šāds darbs var šķist sarežģīts, precīzs šablons un nesteidzīga pieeja ļāva panākt vēlamo rezultātu.
Balustrs pie krēslu atzveltnēm tika piestiprināts ar metāla leņķiem. Tos sieviete izgatavoja pati no plānas metāla sloksnes, saliecot to vajadzīgajā leņķī.
Protams, līdzīgus stiprinājumus iespējams nopirkt arī veikalā, taču viņai nepieciešamais materiāls jau bija pieejams mājās.
Četri dēļi, bet viens sarežģīts lēmums
Kad soliņa dekoratīvā daļa bija sagatavota, atlika izveidot sēdvietu.
Sieviete vairākas reizes piemērīja dēļus starp abiem krēsliem. Pirmo dēli viņa piegrieza pēc šablona, ievietoja paredzētajā vietā un pārbaudīja, vai viss atbilst iecerētajam.
Pēc nelielām korekcijām pirmais dēlis kļuva par paraugu pārējiem trim. Tas palīdzēja panākt vienādu izmēru un glītu kopējo izskatu.
Taču tad radās jautājums par krāsu. Vai sēdvietu vajadzētu nokrāsot baltu, tāpat kā krēslus, vai tomēr atstāt redzamu dabisko koka struktūru?
Pilnībā balts soliņš šķita pārāk vienveidīgs. Tumša krāsa savukārt varēja radīt pārāk smagnēju iespaidu.
Risinājums atradās plauktā, kur jau ilgāku laiku stāvēja tonēts mēbeļu vasks ozolkoka tonī.
Sieviete izmēģināja vasku uz viena dēļa un uzreiz saprata, ka atradusi īsto variantu. Siltais brūnais tonis lieliski kontrastēja ar baltajām krēslu detaļām un izcēla koka dabisko skaistumu.
Soliņš ieguva senatnīgu izskatu bez lieliem tēriņiem
Kad visi četri dēļi bija apstrādāti ar vasku, sieviete vēlreiz izmantoja smilšpapīru. Šoreiz viņa viegli noslīpēja atsevišķas malas, lai radītu nedaudz nodilušas mēbeles iespaidu.
Šādu paņēmienu bieži izmanto shabby chic un Provansas stila interjeros. Tas palīdz panākt, lai mēbele neizskatītos tikko ražota, bet gan atgādinātu priekšmetu ar savu vēsturi.
Rezultātā baltie krēsli un brūnā sēdvieta veidoja harmonisku kombināciju. Dekoratīvais balustrs centrā piešķīra soliņam īpašu eleganci.
Atlika tikai savienot visas detaļas.
Pēdējās skrūves un ilgi gaidītais rezultāts
Sēdvietas nostiprināšanai tika izmantoti četri dēļi, katru no tiem pieskrūvējot ar četrām skrūvēm katrā pusē.
Pirms skrūvēšanas sieviete kokā izurbja nelielus caurumus, lai materiāls nesaplaisātu. Kad dēļi bija nostiprināti, viņa pārbaudīja, vai sēdvieta ir līmenī un visas detaļas atrodas pareizajās vietās.
Pēc tam pienāca brīdis, kuru viņa bija gaidījusi kopš darba sākuma.
Soliņš tika novietots paredzētajā pozīcijā, un sieviete atkāpās dažus soļus, lai aplūkotu savu veikumu.
Viņai bija grūti noticēt, ka no diviem gadiem ilgi nelietotiem krēsliem un dažiem šķūnī atrastiem dēļiem izdevies radīt tik glītu mēbeli.
Jaunais soliņš iederētos gan uz atvērtas verandas, gan lauku mājas viesistabā. Tas izskatījās pēc rūpīgi restaurēta dizaina priekšmeta, nevis vienkārša pašdarināta projekta.
Taču lielākais gandarījums nebija saistīts tikai ar izskatu. Sievietei īpašu prieku sagādāja apziņa, ka visu paveikusi pati.
Ko vēl iespējams izveidot no veciem krēsliem?
Pēc pirmā veiksmīgā projekta sieviete sāka domāt par pārējiem sešiem krēsliem, kas joprojām atradās pie vīramātes.
Izrādās, vecām mēbelēm iespējams piešķirt jaunu dzīvi dažādos veidos, un ne vienmēr nepieciešami sarežģīti instrumenti vai lieli ieguldījumi.
Koša krāsa var pilnībā mainīt krēsla izskatu. Pat vienkāršs koka krēsls, nokrāsots smaragda zaļā, sinepju dzeltenā vai terakotas tonī, var kļūt par spilgtu interjera akcentu. Šādas mēbeles labi iederas arī mūsdienīgos minimālisma un skandināvu stila mājokļos.
Mīksta sēdvieta piešķir papildu komfortu. Ja krēsla konstrukcija vēl ir labā stāvoklī, iespējams atjaunot tikai tā sēdekli. Nepieciešams atbilstoša biezuma porolons, izvēlēts audums un mēbeļu skavotājs, ar kuru materiālu nostiprina pie pamatnes.
Šādi var iegūt ērtu un vizuāli pievilcīgu mēbeli, kas izskatās ne sliktāk par veikalā iegādātu krēslu.
Tiem, kuri vēlas nopietnāk pievērsties mīksto mēbeļu restaurācijai, noderīgas var būt arī praktiskas apmācības vai meistarklases. Mēbeļu pārvilkšana darbnīcās mēdz būt dārga, tāpēc prasme pašam atjaunot polsterējumu var palīdzēt ietaupīt.
Krēsla atzveltne var pārtapt par plauktu. Ja vecajam krēslam ir interesanta un dekoratīva atzveltne, to iespējams izmantot neparastam sienas plauktam. Horizontāli piestiprināts krēsls var kļūt par oriģinālu vietu nelieliem dekoriem un sadzīves priekšmetiem.
Vecs krēsls var kļūt arī par puķu statīvu. Uz tā sēdvietas iespējams novietot puķpodu vai koka kasti ar ziediem. Šāds risinājums īpaši labi izskatās dārzā, uz balkona vai terases.
Cik izmaksāja neparastās mēbeles izgatavošana?
Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem bija projekta izmaksas.
Abi krēsli tika saņemti bez maksas. Dēļi un dekoratīvais balustrs jau atradās šķūnī, bet baltā krāsa bija palikusi pāri no iepriekšējiem remontdarbiem.
Papildu izdevumi bija nepieciešami tikai dažām skrūvēm un nelielam mēbeļu vaska daudzumam.
Kopējās izmaksas sasniedza aptuveni 150–200 Ukrainas grivnu.
Salīdzinājumā ar līdzīgām restaurētām vintage mēbelēm, kuras pārdod specializētos veikalos vai izgatavo pēc pasūtījuma, tā bija ļoti neliela summa.
Ar rokām darinātas Provansas vai lofta stila mēbeles nereti maksā vairākas reizes dārgāk, īpaši tad, ja katrs priekšmets ir unikāls.
Taču šajā gadījumā svarīgākais ieguvums nebija tikai ietaupītā nauda. Sieviete bija apguvusi jaunas prasmes, izmantojusi mājās jau esošus materiālus un radījusi priekšmetu, ar kuru patiesi lepojās.
Vīramātes reakcija kļuva par labāko novērtējumu
Sākumā vīramāte bija piekritusi atdot tikai divus krēslus un turklāt ar nosacījumu, ka neveiksmīga rezultāta gadījumā tos saņems atpakaļ.
Taču pēc gatavā soliņa ieraudzīšanas viņas attieksme mainījās.
Pārvērtības izdevās tik veiksmīgas, ka vīramāte pati vēlāk lūdza izgatavot vēl kaut ko līdzīgu.
Tas kļuva par īpaši patīkamu apliecinājumu tam, ka vecās ģimenes mēbeles nav zaudējušas savu vērtību. Tām vienkārši bija nepieciešama jauna ideja un cilvēks, kurš gatavs ieguldīt darbu.
Šis projekts parāda, ka reizēm pietiek ar diviem veciem krēsliem, dažiem dēļiem, smilšpapīru un nedaudz iztēles, lai radītu kaut ko skaistu un praktisku.
Tāpēc, pirms izmest senas mēbeles, ir vērts tās vēlreiz rūpīgi aplūkot. Iespējams, arī jūsu šķūnī vai pieliekamajā jau gadiem gaida materiāli nākamajam neparastajam mājas projektam.
