Interesanti zināt

Neviens viesnīcas gaitenī neuzdrošinājās pateikt ne vārda. Gabriels lēnām pieliecās un pacēla mazo sudraba sirds formas kulonu. Tā otrā pusē bija iegravēti vārdi. «Uz mūžiem – tu un

Neviens nekustējās. Vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija čalas, kas pamazām norima, kamēr sieviete ar šķīvi sastinguši skatījās uz vizītkarti. – Tas… nav iespējams. Es mierīgi stāvēju un noslaucīju

Bankā valdīja pilnīgs klusums. Vienīgā skaņa bija vecs kabatas pulkstenis, kas lēni ripinājās pāri marmora grīdai, līdz apstājās pie apsarga kurpēm. Viņš pieliecās. Viņa rokas viegli drebēja, kad

Skolas pagalmā iestājās neparasts klusums. Neviens negaidīja, ka es kaut ko iebildīšu. Es vienmēr biju izvēlējies aiziet prom. Vienmēr nolaidu skatienu. Vienmēr ļāvu apvainojumiem paiet garām. Taču brīdī,

Zālē vairs neviens nesmējās. Klusais apkopējs stāvēja pašā tatami vidū, rokas mierīgi nolaidis gar sāniem. Instruktors lēni riņķoja viņam apkārt ar pašpārliecinātu smaidu. – Tu vēl vari atteikties.

Vīrieši bija pārliecināti, ka kritienu no tāda augstuma nav iespējams izdzīvot. Pirmais nolēca uz šauras klints malas. Otrais sekoja viņam. Trešais joprojām smaidīja. – Viņa to noteikti nav

Maksājumu termināļa signāls pāršķēla klusumu. Neviens vairs nesmējās. Kasieres skatiens atkal un atkal atgriezās pie ekrāna, it kā tajā noteikti būtu notikusi kļūda. Viņa norija siekalas. — Maksājums

Es sastingu pie ārdurvīm, vēl joprojām turot roku uz durvju roktura. Neviens nekustējās. Noasa smagā, sēcošā elpa piepildīja visu istabu. Mana māte joprojām smaidīja. Tas nebija silts smaids.

Neviens neteica ne vārda. Pat vējš šķita apstājies. Nogrieztā bize joprojām gulēja uz sakarsušā asfalta kā pazemojuma simbols, ko pulkvedis bija vēlējies demonstrēt visas rotas priekšā. Viņš joprojām

Es sastingu lietū. Garām brauca automašīnas. Cilvēki steidzās uz mājām, pat nepievēršot mums uzmanību. Taču es nespēju atraut skatienu no fotogrāfijas. Tā tiešām biju es. Man mugurā bija