Viesojoties pie senās draudzenes Evitas Priekulē, dzejniece un šova “Slavenības. Bez filtra” dalībniece Magone ļāvās neparasti atklātai sarunai par dzīvi, kuru daudzi neredz aiz publiskā tēla. Abu sieviešu stāsti izgaismoja vientuļo māšu ikdienu, nogurumu, pienākumu nastu un nepārtraukto cīņu par izdzīvošanu.
Magone neslēpa sašutumu par to, cik sarežģīti ir vecākiem reģionos apvienot darbu ar bērnu audzināšanu. Viņasprāt, īpaši smagi klājas tiem, kuri strādā naktīs vai bērnus audzina bez otra vecāka atbalsta. Viņa uzskata, ka šādās situācijās palīdzības iespējas ir pārāk ierobežotas, bet daudzi spiesti atteikties no darba vai samierināties ar dzīvi no pabalsta līdz pabalstam.
Runājot par savu pieredzi, Magone atzina, ka bieži vien vecākiem nav citas izvēles kā ņemt bērnus līdzi uz pasākumiem vai maksāt par auklīti. Viņa arī paskaidroja, kāpēc sabiedrība tik reti redz viņas bērnus sociālajos tīklos un televīzijā. Dzejniece atklāti norādīja, ka nevēlas pakļaut viņus apkārtējo cilvēku vērtējumiem un ļaunprātīgiem komentāriem.
Magone uzsvēra, ka publiskā uzmanība nereti kļūst par smagu nastu, un viņa nevēlas, lai bērniem nāktos saskarties ar to pašu. Viņasprāt, pietiek jau ar kritiku, ko saņem viņa pati, tāpēc bērnus labāk pasargāt no liekas uzmanības.
Arī Evita dalījās savā pieredzē. Viņa atcerējās laiku, kad viena pati audzināja bērnu un paralēli līdz vēlam vakaram strādāja par šuvēju. Dienas ritms bija nežēlīgs — bērnudārzs, darbs, mājas pienākumi un atkal darbs. Tā pagāja vesels gads, kurā atpūtai praktiski nebija vietas.
Draudzene atzina, ka bērnu redzējusi vien īsos brīžos starp pienākumiem. Viņa paspēja viņu pabarot, nolikt gulēt un tad atkal devās strādāt. Šādu dzīvesveidu viņa raksturo kā vienīgo iespēju izdzīvot laikā, kad viss bija jānes uz saviem pleciem.
Magone sarunas laikā vairākkārt atgriezās pie izdegšanas tēmas. Viņa atzina, ka ilgstošs nogurums pakāpeniski atņem ne tikai enerģiju, bet arī vēlmi rūpēties par sevi. Atskatoties uz veciem kadriem, viņa pati redzot, cik ļoti bijusi izsmelta un cik maz uzmanības spējusi veltīt sev.
Īpaši spilgti viņa atcerējās bērnības epizodi, kad māte pēc smagas darba dienas pie vakariņu galda vienkārši aizmiga no pārguruma. Toreiz tas šķitis smieklīgi, bet šodien Magone uz notikušo skatās pavisam citādi. Tagad viņa saprot, cik dziļš nogurums un izsīkums slēpās aiz šī skata.
Abas sievietes bija vienisprātis, ka gadiem ilga cīņa par ģimenes uzturēšanu atstāj sekas. Tā nav tikai fiziska piepūle, bet arī emocionāls smagums, kas pamazām izsmeļ spēkus un liek aizmirst par pašas vajadzībām.
