“Es atbraucu mājās par agru… un atradu tēvu uz ceļiem savā viesistabā.”
Tas bija brīdis, kad viss, ko es saucu par ģimeni, sabruka vienā skaļā kofera kritienā.
Es vēl stāvēju gaitenī, ar ceļojuma mēteli plecos, matiem pēc lidojuma un sāpēm kājās no lidostas skrējiena. Man bija jābūt prom vēl gandrīz mēnesi. Darījums tika noslēgts ātrāk, un es nolēmu nevienam neko neteikt.
Es gribēju pārsteigt vīru.
Bet pārsteigums gaidīja mani.
Mans tēvs Andrejs, sešdesmit deviņus gadus vecs vīrs, kurš visu dzīvi bija cēlies pirms saullēkta un strādājis savu zemi, atradās uz ceļiem pie manas viesistabas grīdas. Viņš berza izlietu zupu, stikla lauskas un saplīsušu burku, kurā bija viņa paša gatavota mērce.
Viņa rokas trīcēja.
Ne tāpēc, ka viņš bija vecs.
Tāpēc, ka viņš bija pazemots.
Uz dīvāna sēdēja mana vīramāte Ausma un vīra māsa Laura. Abas bija ģērbušās tā, it kā būtu atnākušas uz pēcpusdienas tēju, nevis skatītos, kā vecs cilvēks tīra viņu priekšā grīdu.
Laura bija pārmetusi kāju pār kāju un lēnām ēda vīnogas.
Ausma turēja krūzi abās rokās un saviebās.
“Nu beidzot,” viņa noteica. “Citādi visa istaba ož pēc lauku pagraba.”
Manas plaukstas sažņaudzās ap kofera rokturi.
Tēvs mani ieraudzīja pirmais.
Viņa seja mainījās tā, it kā es būtu nevis atgriezusies mājās, bet piecēlusies no kapa.
“Līga…” viņš nočukstēja.
Laura pagriezās. Viņa gandrīz aizrijās.
Ausmas krūze viegli noklaudzēja pret apakštasīti.
“Tu?” viņa izdvesa. “Tev taču vēl vajadzēja būt prom.”
“Acīmredzot kādam tas ļoti traucē,” es atbildēju.
Es iegāju istabā lēnām. Katrs solis skanēja pārāk skaļi.
“Tēt, celies.”
Viņš pakratīja galvu, acis nodūris.
“Es pats vainīgs, meitiņ. Es atnesu grozu, paslīdēja roka. Es tūlīt savākšu.”
Es nometos viņam blakus un paņēmu lupatu no viņa pirkstiem.
“Tu nekad vairs netīrīsi grīdu cilvēkiem, kuri sēž un smejas.”
Laura izelpoja smieklus.
“Ak, nu sākas. Ja viņš visu izgāza, ko mums vajadzēja darīt? Aplaudēt?”
Es pagriezos pret viņu.
“Nē. Vajadzēja atcerēties, ka viņš ir cilvēks.”
Ausma piecēlās un sakārtoja kaklarotu. Viņa vienmēr tā darīja, kad gribēja izskatīties ievainota.
“Līga, tu esi nogurusi pēc ceļa. Tu visu pārproti. Viņš pats uzstāja, ka satīrīs. Mēs tikai…”
“Kur ir Māris?”
Abas apklusa.
Tas klusums bija pirmais īstais signāls.
Laura nolika vīnogu šķīvi uz galda.
“Viņš aizbrauca darīšanās.”
“Kādās darīšanās?”
Ausma paskatījās uz Lauru. Pārāk ātri. Pārāk asi.
“Steidzamās,” viņa sacīja.
Es izvilku telefonu.
“Tad piezvanīšu.”
Tēvs pēkšņi satvēra manu roku.
Viņa pirksti bija auksti.
“Nevajag,” viņš čukstēja.
Es noliecos tuvāk.
“Tēt?”
Viņš skatījās uz manu telefonu tā, it kā tas varētu uzsprāgt.
“Līga, lūdzu. Nāc ar mani. Tikai ne šeit.”
Mēs iegājām viesu istabā. Viņš aizslēdza durvis no iekšpuses, un šī skaņa man iedūra krūtīs.
Mans tēvs nekad neslēdzās no cilvēkiem.
Viņš apsēdās uz gultas malas. Viņš izskatījās mazāks nekā jebkad. Ne fiziski. Iekšēji.
“Tēt, kas notiek?”
Viņš pacēla uz mani acis.
“Tu neesi policijā?”
Es nesapratu.
“Ko?”
“Tu neesi aizturēta?”
Man šķita, ka istaba pakustas.
“Aizturēta? Par ko tu runā?”
Viņš ielika roku jakas kabatā un izvilka salocītu papīru. Tas bija saburzīts, it kā viņš to būtu turējis sev līdzi dienām un naktīm.
“Māris man piezvanīja pirms nedēļas. Viņš teica, ka tev darbā ir milzīgas nepatikšanas. Ka kaut kāda nauda pazudusi no projekta. Ka tu esi svešā pilsētā un tevi tur pratināšanā.”
Man rīkle aizvērās.
“Ko viņš vēl teica?”
Tēvs norija siekalas.
“Ka vajag naudu. Ļoti ātri. Citādi tevi ieliks cietumā, kamēr viss noskaidrosies. Viņš teica, ka tu nedrīksti ar mani runāt. Ka telefoni tiek pārbaudīti. Ka viņš vienīgais var visu nokārtot.”
Es skatījos uz papīru viņa rokā.
“Cik?”
Tēvs ilgi neatbildēja.
“Trīs miljoni.”
Manas ausis sāka dūkt.
“Tēt…”
“Viņš teica, ka citādi tu neatgriezīsies mājās.”
Es paņēmu dokumentu.
Tā nebija vienkārša lapa.
Tā bija pilnvara.
Ar tēva parakstu.
Ar tiesībām ieķīlāt viņa māju, zemi un darbnīcu.
Vietu, kur es biju iemācījusies braukt ar velosipēdu. Virtuvi, kur mana māte cepa maizi svētdienu rītos. Ābeli, zem kuras mēs viņu apglabājām pēc tam, kad slimība viņu mums atņēma.
Māris nebija tikai melojis.
Viņš bija pieskāries manas ģimenes pēdējam svētumam.
“Nauda jau pārskaitīta?” es jautāju.
Tēvs pakratīja galvu.
“Šodien vajadzēja parakstīt pēdējo apstiprinājumu. Es atbraucu ar dokumentiem, jo viņš teica, ka vajag vēl vienu lapu. Bet viņš nebija mājās. Ausma un Laura…” Viņš apklusa. “Es izkritu no rokām ar grozu.”
Es skatījos uz viņa netīrajām piedurknēm.
“Viņas zināja?”
Viņš novērsa acis.
“Es nezinu.”
Bet viņa seja pateica vairāk nekā vārdi.
Es pēkšņi piecēlos.
“Tūlīt zvanīšu advokātei.”
“Nē,” tēvs sacīja. “Ne tagad.”
“Tēt, viņš mēģina tevi apzagt.”
“Un ja viņš sapratīs, ka tu zini, viņš pazudīs. Ar dokumentiem. Ar cilvēkiem, kas viņam palīdz.”
Es paliku stāvam.
Mans tēvs visu mūžu bija bijis kluss cilvēks. Viņš nekad nespēlēja spēles. Nekad nemeloja. Nekad nevienu netiesāja.
Bet tajā brīdī viņš domāja skaidrāk nekā es.
Es apsēdos viņam blakus.
“Tad mēs nerādīsim, ka zinām.”
Viņš satraukts paskatījās uz mani.
“Ko tu darīsi?”
Es atvēru telefonu un nevis zvanīju Mārim, bet atvēru balss ierakstītāju.
“Tas, ko viņš sāka ar meliem, beigsies ar viņa paša balsi.”
Tēvs paņēma manu roku.
“Līga, esi uzmanīga. Es nezaudēšu tevi arī.”
Šie vārdi mani gandrīz salauza.
Bet ne līdz galam.
Es notīrīju viņa roku ar salveti, atradu viņam tīru kreklu no skapja un palūdzu, lai viņš aizbrauc uz viesnīcu netālu, nevis atgriežas uzreiz savā pilsētā.
“Nezvani nevienam. Neatbildi Mārim. Ja viņš zvana, tikai saki, ka tev palika slikti un tu atpūties.”
“Un tu?”
Es paskatījos uz aizslēgtajām durvīm.
“Es būšu sieva, kura neko nezina.”
Kad mēs izgājām no istabas, Ausma jau stāvēja pie koridora sienas. Viņa tēloja, ka skatās uz gleznām, bet es redzēju, kā viņa ātri paslēpa telefonu aiz muguras.
“Viss labi?” viņa jautāja saldā balsī.
“Jā,” es atbildēju. “Tētim tikai kļuva slikti. Es viņu aizsūtīšu atpūsties.”
Laura iesmējās caur degunu.
“Varbūt lauku ēdiens pašam nepatika.”
Es paskatījos uz viņu tik mierīgi, ka viņa apklusa.
Tēvs aizgāja. Es viņu pavadīju līdz taksometram. Kad durvis aizvērās, viņš caur logu paskatījās uz mani tā, it kā nodotu man visu, kas viņam palicis.
Uzticību.
Tā bija smagāka par jebkuru dokumentu.
Kad es atgriezos mājā, Ausma sēdēja kā nekas nebūtu noticis. Laura rakstīja telefonā.
Es iegāju virtuvē, uzliku ūdeni tējai un ieslēdzu ierakstu.
Tad piezvanīju Mārim.
Viņš pacēla pēc trešā signāla.
“Līga?” viņa balss uzreiz saspringa. “Tu jau mājās?”
“Jā,” es teicu mierīgi. “Darbs beidzās ātrāk. Es gribēju tevi pārsteigt.”
Aiz muguras viesistabā iestājās klusums.
“Kur tu esi?” es jautāju.
“Pie klienta. Drīz būšu.”
“Labi. Tava mamma un Laura te ir.”
Viņš uz mirkli apklusa.
“Viņas neko… tas ir, viss kārtībā?”
Es aizvēru acis.
Viņš bija nobijies.
“Jā. Tikai tētis atbrauca un nometa ēdienu. Bija neliela jezga.”
Māris elpoja ātrāk.
“Tavs tēvs vēl ir tur?”
“Nē. Es viņu aizsūtīju mājās. Viņš izskatījās ļoti satraukts.”
Pauze.
Tad viņš sacīja to, kas man bija vajadzīgs.
“Viņš pēdējā laikā ir pārāk nervozs. Tu zini, vecums. Viņš var pārprast lietas.”
Mana roka savilkās dūrē.
“Ko viņš varētu pārprast?”
“Nezinu. Viņš man kaut ko palīdzēja nokārtot. Nekas nopietns. Parunāsim, kad būšu mājās.”
“Labi,” es teicu. “Es gaidu.”
Kad noliku klausuli, Ausma stāvēja virtuves durvīs.
“Tu izskaties dīvaini,” viņa sacīja.
“Es esmu nogurusi.”
“Ceru, tu nesāksi dramatizēt tēva dēļ. Māris jau tā daudz dara tavas ģimenes labā.”
Es pagriezos pret viņu.
“Kā tieši viņš daudz dara?”
Viņas seja uz sekundes simtdaļu sastinga.
“Nu… es domāju emocionāli. Viņš vienmēr pacieš tavas darba naktis, tavus braucienus, tavu…”
“Naudu?”
Viņa apklusa.
Es pasmaidīju.
“Es tūlīt sagatavošu vakariņas. Kad Māris atnāks, parunāsim visi kopā.”
Laura ienāca virtuvē.
“Par ko?”
“Par ģimeni,” es sacīju. “Par uzticēšanos. Par to, ko cilvēki dara, kad domā, ka neviens viņus neredz.”
Laura nervozi paskatījās uz Ausmu.
Un tad durvis atvērās.
Māris ienāca mājā ar dārgu mēteli, kuru es nebiju viņam pirkusi. Viņš smaidīja, bet smaids nomira, kad ieraudzīja mani stāvam viesistabas vidū.
“Līga,” viņš teica un pienāca mani apskaut.
Es neatkāpos. Es ļāvu viņam.
Jo ieraksts vēl joprojām darbojās.
“Tu mani nobiedēji,” viņš čukstēja pie manas auss. “Kāpēc nepateici, ka brauc?”
“Gribēju redzēt, kas notiek, kad mani negaida.”
Viņa roka uz manas muguras sastinga.
Ausma ātri sacīja:
“Viņa ir nogurusi. Tas viss tēva dēļ.”
Māris pagriezās pret māti.
“Kur viņš ir?”
“Aizbrauca,” Laura atbildēja.
Māris atviegloti izelpoja.
Pārāk redzami.
Es apsēdos pie galda.
“Māri, tētim šodien bija līdzi papīri.”
Viņš nenosarka. Tas mani pārsteidza.
Viņš bija sagatavojies.
“Kādi papīri?”
“Nezinu. Viņš bija satraukts. Tu vari paskaidrot?”
Māris pasmējās. Īsi, nogriezti.
“Līga, tavs tēvs dažreiz nesaprot, ko paraksta. Es viņam palīdzēju sakārtot vienu aizdevumu. Viņš pats lūdza.”
“Priekš kam viņam aizdevums?”
“Lauku mājai. Remontam. Parādiem. Es nezinu detaļas.”
Es skatījos viņam acīs.
“Cik liels aizdevums?”
Viņš uz brīdi paskatījās uz Ausmu.
“Neliels.”
“Trīs miljoni ir neliels?”
Istaba sastindza.
Laura nolaida telefonu.
Ausma piecēlās.
Māra seja palika tukša.
“Kur tu to dzirdēji?”
“Vai svarīgi?”
“Jā, ļoti svarīgi.”
Viņa balss kļuva asa. Pirmo reizi šajā vakarā viņš aizmirsa tēlot.
Es noliecu galvu.
“Viņš teica, ka tu mani izmantoji kā iemeslu. Ka es it kā esot aizturēta. Ka vajagot naudu, lai mani glābtu.”
Māris iesmējās.
Skaļi.
Nepārliecinoši.
“Un tu tam tici? Līga, tavs tēvs ir vecs. Viņš paniko. Varbūt viņš pats kaut ko izdomāja.”
Tajā mirklī atskanēja telefona zvans.
Mans telefons gulēja uz galda.
Ekrānā parādījās vārds: advokāte Ilze.
Es pacēlu.
“Jā?”
Ilzes balss bija mierīga, bet cieta.
“Dokumentu apturēšana iesniegta. Notārs apstiprināja, ka pēdējais pārskaitījums vēl nav veikts. Banka bloķē darījumu līdz pārbaudei.”
Māris kļuva bāls.
Es ieslēdzu skaļruni.
Ilze turpināja:
“Un ir vēl kaut kas. Pilnvaras kopijai pievienots otrais pieteikums. Saņēmējs nav aizdevuma kompānija. Tā ir privāta firma, kas reģistrēta uz Lauras vārda.”
Laura izmeta telefonu no rokām.
Tas nokrita uz paklāja.
Es lēnām pagriezos pret viņu.
“Uz tavu vārdu?”
Laura skatījās uz Māri.
“Māri…”
Ausma pacēla roku.
“Nerunā.”
Bet bija par vēlu.
Pirmo reizi es ieraudzīju viņu īsto seju nevis kā ģimenes locekļus, bet kā cilvēkus, kuri vienkārši nebija gaidījuši, ka kāds atgriezīsies mājās par agru.
Māris strauji piecēlās.
“Dod man telefonu.”
“Nē.”
“Līga, dod telefonu.”
Viņš pienāca tuvāk.
Es neatkāpos.
“Pasaki vēlreiz. Ka mans tēvs pats visu izdomāja.”
Viņš paskatījās uz ierīci uz galda. Viņš saprata.
“Tu ieraksti?”
“Jau kādu laiku.”
Ausma nočukstēja:
“Tu esi traka.”
“Ne,” es teicu. “Es esmu meita.”
Māris zaudēja savaldību.
“Es visu darīju tāpēc, ka tu mani pazemoji! Katru dienu šajā mājā! Tava alga, tava māja, tava mašīna, tava karjera! Tu domā, ka vīrietis var dzīvot kā mēbele?”
Man krūtīs sāpēja, bet es nekustējos.
“Es nekad tevi nepazemoju.”
“Tu pat nevajadzēji to teikt,” viņš izspļāva. “Visi to redzēja.”
“Un tāpēc tu izdomāji, ka nozagsi mana tēva zemi?”
“Viņš tāpat tur viens pūst!” Māris kliedza. “Ko viņam vajag tik lielu īpašumu? Mēs varējām sākt savu biznesu. Laura būtu vadījusi firmu. Mammai būtu drošība. Beidzot kaut kas būtu arī mūsu.”
“Mūsu?” es klusi atkārtoju.
“Jā! Ģimenei!”
Es paskatījos uz Ausmu.
“Un jūs zinājāt?”
Ausma pacēla zodu.
“Es zināju, ka mans dēls ir pelnījis vairāk nekā dzīvot sievas ēnā.”
Šie vārdi bija kā auksts ūdens.
Ne tāpēc, ka tie sāpēja.
Tāpēc, ka tie visu paskaidroja.
Laura sāka raudāt.
“Es nezināju par aizturēšanu. Es domāju, ka Andrejs vienkārši dod naudu. Māris teica, ka viņš piekrita.”
Māris pagriezās pret viņu.
“Aizveries.”
“Tu man teici, ka viņš pats parakstīja!”
“Viņš arī parakstīja!”
“Jo tu viņam pateici, ka viņa meita nonāks cietumā!” es iekliedzos.
Pirmo reizi vakarā mana balss salūza.
Un tajā klusumā es dzirdēju durvju zvanu.
Māris pagriezās.
“Kas tas?”
Es noslaucīju asaru.
“Mans tēvs.”
Durvis atvērās.
Tēvs stāvēja kopā ar manu advokāti un diviem policijas darbiniekiem.
Māra seja mainījās pilnībā.
No dusmām uz bailēm.
No bailēm uz tukšumu.
“Tēt,” es nočukstēju.
Viņš ienāca lēnām. Tīrā kreklā, bet ar to pašu nogurušo seju.
Viņš nepaskatījās uz Ausmu.
Nepaskatījās uz Lauru.
Viņš skatījās tikai uz Māri.
“Es tev uzticējos,” tēvs sacīja.
Māris klusēja.
“Tu man teici, ka mana meita raud kamerā. Tu man teici, ka viņai nav neviena cita. Tu man teici, ka, ja es būšu lēns, es viņu pazaudēšu.”
Tēva balss sāka trīcēt.
“Es būtu atdevis arī savu dzīvību. Tev pietika ar manu māju.”
Neviens nekustējās.
Pat Laura pārstāja raudāt.
Policists pienāca pie Māra.
“Mums būs nepieciešams, lai jūs atbildētu uz dažiem jautājumiem.”
Māris paskatījās uz mani pēdējo reizi.
“Tu iznīcināsi mūsu ģimeni?”
Es skatījos uz cilvēku, ar kuru biju gulējusi vienā gultā, plānojusi nākotni un dalījusi klusos rītos kafiju.
Un pēkšņi sapratu — ģimene nebija sabrukusi šovakar.
Tā bija sabrukusi dienā, kad viņš pirmo reizi pacēla telefonu un izlēma izmantot mana tēva mīlestību kā atslēgu pie seifa.
“Nē,” es teicu. “Tu to jau izdarīji.”
Viņu aizveda ne skaļi, ne dramatiski.
Tieši tāpēc tas bija tik briesmīgi.
Durvis aizvērās klusi.
Ausma apsēdās uz dīvāna, it kā viņai pēkšņi būtu atņemts viss spēks.
Laura sēdēja uz grīdas un skatījās uz savām rokām.
Es nepateicu viņām neko.
Jo dažreiz klusums pazemo vairāk nekā jebkurš kliedziens.
Pēc stundas mājā palikām tikai mēs ar tēvu.
Grīda vēl joprojām smaržoja pēc izlijušas mērces. Es nometos ceļos, paņēmu tīru lupatu un sāku vākt stikla lauskas.
Tēvs satraucās.
“Līga, nē. Es pats…”
“Šoreiz mēs tīrām kopā,” es teicu.
Viņš apsēdās man blakus uz grīdas.
Mēs ilgi neko nerunājām.
Tad viņš izvilka no kabatas mazu auduma maisiņu.
“Es patiesībā atvedu tev kaut ko citu,” viņš sacīja. “Bet viss saplīsa.”
Maisiņā bija maza sudraba rokassprādze.
Mammas rokassprādze.
Tā, kuru es domāju pazaudētu pirms daudziem gadiem.
“Es to atradu viņas vecajā šujmašīnas kastē,” viņš teica. “Gribēju tev atdot, kad tu atgriezīsies. Lai tev būtu kaut kas no mājām.”
Es paņēmu rokassprādzi, un tikai tad beidzot sāku raudāt.
Ne skaļi.
Ne skaisti.
Tā, kā raud cilvēks, kurš visu dienu bijis stiprs un pēkšņi vairs nevar.
Tēvs apskāva mani ar vienu roku.
“Es tikai gribēju tevi pasargāt,” viņš čukstēja.
“Es zinu.”
“Piedod, ka noticēju.”
Es atrāvos un paskatījos uz viņu.
“Nekad neatvainojies par to, ka mīlēji mani vairāk nekā sevi.”
Nākamajās nedēļās viss virzījās lēni.
Ne kā filmā.
Ne ar vienu lielu uzvaras mirkli.
Bija advokāti. Liecības. Bankas pārbaudes. Garas sarunas. Paraksti. Šķiršanās dokumenti. Naktis, kad es pamodos un pārbaudīju, vai durvis ir aizslēgtas.
Tēva īpašums tika pasargāts.
Pilnvara tika atcelta.
Darījums tika apturēts.
Māris mēģināja skaidroties. Tad vainot mani. Tad lūgties. Tad apgalvot, ka viņš bija izmisis.
Es vairs neatbildēju.
Jo ne katrs “piedod” ir nožēla.
Dažreiz tas ir tikai pēdējais mēģinājums saglabāt kontroli.
Ausma man atsūtīja vienu ziņu:
“Tu kādreiz sapratīsi, ko nozīmē aizstāvēt savu bērnu.”
Es izdzēsu to, neatbildot.
Jo viņa aizstāvēja nevis bērnu.
Viņa aizstāvēja mantkārību, kas bija izaugusi viņas pašas mājā.
Pēc mēneša es aizbraucu pie tēva.
Ne ar greznu mašīnu.
Ne uzvarētājas sajūtā.
Vienkārši ar pārtikas maisiem, siltu segu un mammas rokassprādzi uz rokas.
Viņš stāvēja pagalmā pie vecās ābeles.
Zeme smaržoja pēc lietus.
Māja bija tā pati.
Nedaudz šķība. Nedaudz nogurusi. Bet dzīva.
Tāpat kā mēs.
Tēvs paskatījās uz rokassprādzi uz manas rokas un pasmaidīja.
“Viņa būtu dusmīga,” viņš sacīja.
“Mamma?”
“Jā. Ne tāpēc, ka es gandrīz pazaudēju māju. Bet tāpēc, ka es ļāvu viņiem likt man justies mazam.”
Es piegāju viņam klāt.
“Tu nekad nebiji mazs.”
Viņš ilgi skatījās uz lauku.
“Tajā dienā, kad biju uz ceļiem, es domāju, ka esmu zaudējis cieņu.”
“Tu nezaudēji cieņu,” es teicu. “Viņi zaudēja tiesības stāvēt tev blakus.”
Viņš pamāja.
Un pirmo reizi kopš visa notikušā viņa pleci atslāba.
Vakarā mēs sēdējām virtuvē. Es griezu maizi, viņš sildīja zupu. Tā bija vienkārša maltīte, bet man tā šķita godīgāka par visiem dārgajiem restorāniem, kuros biju sēdējusi ar Māri.
Tēvs nolika manu priekšā bļodu.
“Vai tu baidies sākt no jauna?”
Es paskatījos uz tvaiku virs zupas.
“Jā.”
Viņš pasmaidīja.
“Tad sāc lēnām.”
Es pasmējos caur asarām.
“Tu vienmēr visu pasaki tik vienkārši.”
“Jo sarežģīti cilvēki bieži melo. Vienkārši cilvēki parasti tikai cenšas izdzīvot.”
Tajā naktī es gulēju savā vecajā istabā.
Pie sienas vēl bija maza skramba no bērnības, kad biju metusi kurpi pa zirnekli. Uz plaukta stāvēja mana skolas fotogrāfija. Aiz loga šūpojās ābeles zari.
Es sapratu, ka mājas nav vieta, kur viss ir perfekts.
Mājas ir vieta, kur tev nav jākaunas par savu smaržu, savu pagātni, savu tēvu un savu mīlestību.
Un dažreiz cilvēks atgriežas par agru nevis tāpēc, lai pieķertu nodevību.
Bet tāpēc, lai paspētu izglābt vienīgo cilvēku, kurš visu mūžu bija glābis viņu.
Tēvs tajā dienā bija uz ceļiem.
Bet tie, kas viņu pazemoja, krita daudz zemāk.
