Dziedātāja Laima Vaikule atklāti runājusi par tēmu, no kuras daudzi skatuves mākslinieki cenšas izvairīties. Intervijā viņa atbildēja uz jautājumu, vai kādreiz ir domājusi par brīdi, kad pienāks laiks noslēgt savu ilggadējo skatuves karjeru. Māksliniece neslēpj, ka šādas domas viņu nenodarbina. Pēc Vaikules domām, nav iespējams iepriekš noteikt mirkli, kad jāatvadās no skatuves, jo šādas pārmaiņas notiek pašas no sevis, nevis pēc iepriekš izstrādāta plāna.
Viņa uzskata, ka nav jēgas sev noteikt konkrētu vecumu vai datumu, kad beigt koncertēt. Dzīve pati parāda, kad pienāk laiks pārmaiņām, un tieši tāpēc viņa nevēlas savu ikdienu piepildīt ar domām par karjeras noslēgumu. “Nē, tā ir tāda poza – tik gados metīšu mieru. Tas viss notiek pats par sevi. Priekš kam man tā domāt?! Kādreiz uz koncertu nenāks cilvēki, kādreiz man nebūs interesanti to darīt. Priekš kam man par to domāt?!
Man tik daudz jādomā – par to, kas rīt notiks…” saka dziedātāja.
Laima atzīst, ka daudz svarīgāk viņai ir dzīvot šodienā un koncentrēties uz tuvākajiem darbiem, nevis domāt par notikumiem, kas vēl nav pienākuši. Viņa uzskata, ka dzīvē pietiek izaicinājumu un pienākumu arī bez liekas raizēšanās par tālu nākotni.
Sarunas laikā dziedātāja pieskārās arī pavisam citai tēmai, kas viņu pēdējā laikā īpaši aizkustinājusi. Viņa dalījās iespaidos par neseno uzstāšanos Kauguru pansionātā, atzīstot, ka šī tikšanās atstājusi ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu.
Laima stāsta, ka uz šo koncertu devusies ar īpašu sajūtu un ļoti vēlējusies satikt pansionāta iemītniekus. Viņai šī uzstāšanās nebija tikai vēl viens koncerts, bet gan iespēja piedzīvot ko daudz dziļāku un patiesāku.
“Brīnišķīgi, cik tas bija aizkustinoši. Man tā gribējās tur uzstāties. Es visu laiku gatavojos tam laikam, es mācos, tāpēc man bija interesanti. Cik svarīgi ir, lai būtu daudz labu cilvēku, kuri varētu pret jums izturēties ar tādu pacietību,” atzīst māksliniece.
Tieši šī tikšanās viņai likusi vēl vairāk aizdomāties par cilvēka dzīves ritējumu un vientulību, kas ar gadiem var kļūt arvien jūtamāka. Viņa uzskata, ka neatkarīgi no dzīves ceļa ikviens agrāk vai vēlāk sastopas ar pārmaiņām, kad bērni izaug, draugi aiziet vai attālinās un cilvēks paliek arvien vairāk viens ar sevi.
“Jo visiem cilvēkiem ir vienāds liktenis – bērni izaug, aiziet projām, draugi aizbrauc, kāds aiziet uz “to” pasauli, jūs vairāk un vairāk paliekat viens.
Kādreiz pienāks tāds laiks, kad paliksiet viens. Un tagad es par to domāju, tāpēc man bija interesanti tur uzstāties. Tur bija tik labi cilvēki, tas bija tik mīļi, man tas tā patika. Tā tāda sevišķa uzstāšanās – no sirds,” saka Laima Vaikule.
Dziedātāja uzsver, ka šī pieredze viņai vēlreiz atgādinājusi, cik svarīga ir cilvēcība, pacietība un spēja būt līdzās citiem. Tieši tādas tikšanās, pēc viņas domām, atstāj paliekošu nospiedumu un liek citādi paskatīties uz dzīves vērtībām.
