Sākt sportot bieži šķiet daudz vieglāk nekā turpināt. Jauns sporta apģērbs, apavi vai lietotne telefonā var dot pirmo impulsu, taču ikdiena ātri ievieš savas korekcijas. Nogurums pēc darba, negulēta nakts kopā ar maziem bērniem, slikti laikapstākļi vai vienkārši pienākumu pārpilnība mēdz izjaukt pat rūpīgi izdomātus plānus. Tieši tāpēc Kristīne Beitika uzskata, ka kustībām savā grafikā jāatrod apzināta vieta, nevis jācer, ka brīvs laiks pēkšņi radīsies pats.
Divu meitu mamma, satura veidotāja un aktīva dzīvesveida piekritēja Kristīne pēdējā gada laikā zaudējusi 26 kilogramus. Tomēr viņa uzsver, ka sarežģītākā šajā procesā nav bijusi cīņa ar cipariem uz svariem. Daudz grūtāk bijis mainīt pašai savus ieradumus un attieksmi. “Visdrīzāk citiem tik tiešām ir vienalga, kā Tu izskaties. Bet kā ir ar Tevi pašu? Vai nemāni sevi? Vai tiešām jūties labi savā ķermenī, skrienot līdzi bērniem, kāpjot pa kāpnēm un darot citas ikdienišķas lietas? Vai Tavs ķermenis to spēj? Cik daudz tas no Tevis prasa? Es nejutos labi. Man radās sajūta, ka mānu sevi un izvairos no atbildības pret sevi. Kādu piemēru tas rāda manām meitām?” stāsta Kristīne.
Viņas ikdienā ir bērnu pulciņi, darbs, maltīšu gatavošana un virkne citu pienākumu, tāpēc sportam paredzētais laiks nav radies nejauši. Kristīne sapratusi, ka tas jāieplāno tāpat kā jebkurš cits svarīgs darbs.
Pagrieziena punkts pienācis brīdī, kad trenere svara samazināšanas procesā ieteikusi nedēļā sakrāt 300 aktīvās minūtes pulsa zonā virs 120. Ar pastaigām vien šādu mērķi sasniegt kļuva grūtāk, tāpēc radās doma par skriešanu. Taču Kristīnei bija svarīgi, lai tā nepārvērstos par vēl vienu nepatīkamu pienākumu.
“Kad svara zaudēšanas nolūkos trenere ieteica sakrāt 300 aktīvās minūtes nedēļā pulsa zonā virs 120, sapratu, ka ar iešanu vien vairs nepietiks. Vajadzētu sākt skriet. Taču biju nobažījusies – kā to darīt tā, lai skriešana nekļūtu par mocībām? Ikdiena ar maziem bērniem un nebeidzamiem darbiem jau ir gana izaicinoša. Es negribu brīvajā laikā darīt vēl kaut ko, kas man liek justies slikti par sevi. Skriešana ar pulsu 160 vienkārši nodara man pāri,” saka Kristīne.
Tieši pārāk straujš sākums, pēc fitnesa, veselības un uztura treneres, sporta kluba vadītājas un projekta “Zaudē lieko” autores Ievas Masaļskas domām, daudziem liek ātri vilties skriešanā. Cilvēks sāk ar pārāk augstu tempu, drīz vien parādās aizdusa un nogurums, un rodas pārliecība, ka skriešana vienkārši nav domāta viņam.
“Mēs skrienam pārāk ātri, neplānojam treniņus, nevērojam pulsu un jau pēc dažām minūtēm esam izsmēluši visus spēkus. Tad arī pārņem sajūta, ka skriet ir grūti. Lai gan patiesībā – ja skrien pareizi, tam tā nebūtu jābūt,” skaidro Ieva.
Sākot skriet, viņa iesaka nesteigties un pievērst uzmanību pašsajūtai un pulsam. Kā orientieri trenere min 120 līdz 140 sitienus minūtē, uzsverot mierīgu tempu, nevis centienus jau pirmajos treniņos pierādīt savu izturību.
Kristīnes pieredze arī mainījusi viņas skatījumu uz motivāciju. Viņa vairs negaida īpašo dienu, kad pēkšņi ļoti gribēsies trenēties. Dažkārt vēlme rodas tikai pēc tam, kad pirmais solis jau izdarīts.
“Ja man šodien kāds jautātu, ko teikt cilvēkam, kurš jau sen vēlas sākt sportot, bet nespēj saņemties, es teiktu – vienkārši sāc. Ātri un netīri. Atrast iemeslus, kāpēc negribas, ir viegli. Arī es neizbaudu katru treniņu. Bet es vienmēr izbaudu pēcgaršu, ko sports man sniedz. Man ir skaidrāks prāts. Es ēdu apzinātāk. Esmu pacietīgāka mamma. Es jūtos baudīgāk savā ķermenī. Tā ir pilnvērtīga dzīvošana,” atklāj Kristīne. Viņasprāt, fiziskajām aktivitātēm drīkst būt savs izaicinājums, taču tām nevajadzētu kļūt par mocībām. Liela nozīme ir arī cilvēkiem apkārt. Treneris vai domubiedri var palīdzēt turpināt tieši tajos rītos, kad pašam visvairāk gribas palikt mājās.
Šīs sajūtas dēļ Kristīne radījusi Baudītāju skriešanas klubu. Katru nedēļu trešdienu rītos Ikšķilē pulcējas sievietes, kuras trenera vadībā apgūst lēnu skriešanu piemērotā pulsa zonā. Pieredzei nav izšķirošas nozīmes — pievienoties var gan cilvēks, kurš tikai sāk skriet, gan tas, kuram kustības jau ir ikdienas sastāvdaļa. Katrs izvēlas savu tempu, bet finišs tiek sasniegts kopā.
“Man ir daudz vieglāk atnākt uz treniņu, ja zinu, ka esmu to apsolījusi vēl kādam,” atzīst Kristīne. “Kad esi viens, vienmēr var atrast iemeslu neatnākt. Kad zini, ka tevi gaida, piecelties kļūst daudz vieglāk.”
Savu pieredzi klubā ar humoru raksturo arī Vita Ozola. Viņa sevi par klasisku skrējēju nemaz nesauc.
“Es neteiktu, ka es skrienu. Es ātri eju,” smejas Vita.
Tomēr mierīgie koptreniņi viņai devuši pietiekami daudz pārliecības, lai pieteiktos savām pirmajām sacensībām Stirnu bukā.
“Taču tieši lēnie skrējieni mani iedvesmojuši pieteikties savām pirmajām sacensībām Stirnu bukā. Mums daudziem ir raksturīgi meklēt kādu brīnumrecepti, kas palīdzēs saņemties sākt. Bet patiesībā visa pamatā ir elementāra darīšana. Piecelties, uzvilkt apavus un iet. Un piedzīvot sajūtu, kuras dēļ nākamreiz gribas atgriezties atkal,” saka Vita. Kristīnes stāsts rāda, ka aizņemtā ģimenes ikdienā sportam nav obligāti jānozīmē gari un smagi treniņi. Viņas izvēlētā pieeja balstās regularitātē, mierīgā tempā un cilvēkos, kuri palīdz nenovirzīties no iecerētā.
