Laima Vaikule, atskatoties uz savu dzīves ceļu un daudzus gadu desmitus ilgo karjeru, neslēpj, ka šodien uz daudzām lietām raugās pavisam citādi. Māksliniece atzīst, ka, ja būtu iespēja satikt savu divdesmitgadīgo “es”, viņa tai sniegtu ne tikai padomu, bet arī atbalstu, kura tolaik tik ļoti pietrūka.
Dziedātāja uzskata, ka jaunajai Laimai dzīve būtu bijusi vieglāka, ja blakus atrastos kāds, kurš palīdzētu iziet cauri sarežģītākajiem brīžiem. Viņa saka, ka šodien savu jaunības versiju neatstātu vienu un darītu visu iespējamo, lai pasargātu no smagākajiem pārbaudījumiem. “Es viņu nelaistu vaļā no rokām,” atzīst Vaikule, runājot par sevi divdesmit gadu vecumā. Viņa piebilst, ka vēlētos pasargāt jauno Laimu no daudz kā, ko nācies piedzīvot dzīves laikā.
Lai gan publika uz skatuves vienmēr redzējusi spožu un pārliecinātu mākslinieci, aiz panākumiem slēpies milzīgs darbs, nogurums un nepārtraukta sevis pārvarēšana. Vaikule neslēpj, ka karjeras gados bieži vien nav pietiekami rūpējusies par sevi un savām vajadzībām.
Viņa atceras periodus, kad darba slodze bijusi gandrīz neticama. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem dziedātāja min savu rekordu – vienas dienas laikā aizvadīti pat desmit koncerti, savukārt desmit dienu laikā viņa uzstājusies aptuveni sešdesmit koncertos.
Tagad Laima uz šo dzīves posmu raugās ar pavisam citām acīm. Viņa atzīst, ka toreiz vajadzējis vairāk mīlēt sevi, vairāk rūpēties par savu veselību un neuzņemties tik milzīgu slodzi.
Tomēr māksliniece nesteidzas nožēlot pagātni. Viņa ir pārliecināta, ka katrs pārbaudījums un katra grūtība bijusi daļa no ceļa, kas viņu veidojis par cilvēku, kāda viņa ir šodien.
Vaikule uzsver, ka vienmēr ir darījusi visu pēc labākās sirdsapziņas un nekad nav izvairījusies no darba.
“Es esmu darījusi visu, ko esmu varējusi. Es neesmu slinkojusi,” saka dziedātāja, uzsverot, ka ikviens lēmums pieņemts atbilstoši tā brīža iespējām un izpratnei.
Gadu gaitā viņa ir kļuvusi daudz pieredzējušāka un uzkrājusi dzīves gudrību, taču arī tagad nevēlētos pilnībā pārrakstīt savu pagātni. Laima uzskata, ka gan priecīgie, gan sāpīgie notikumi bijuši nepieciešami, lai viņa spētu augt un attīstīties.
“Man tas viss bija vajadzīgs – gan sliktais, gan labais,” secina māksliniece.
Viņa uzsver, ka tieši dzīves pārbaudījumi iemācījuši būt stiprai, labāk izprast cilvēkus un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt sevi. Šīs prasmes, pēc Vaikules teiktā, viņai bijušas svarīgas jau kopš bērnības un vēlāk palīdzējušas izturēt arī skatuves dzīves lielākos izaicinājumus.
Šodien Laima Vaikule uz savu pagātni raugās bez rūgtuma. Viņa atzīst, ka daudzas lietas darītu citādi, tomēr ir pateicīga par visu piedzīvoto, jo tieši šī pieredze veidojusi viņas raksturu un devusi spēku turpināt ceļu gan dzīvē, gan uz skatuves.
