Daudziem vēl atmiņā palikušas padomju laika dzīvokļu ārdurvis, kas bija apvilktas ar ādu vai tās mākslīgo aizstājēju – dermantīnu. Mūsdienās šāds risinājums var šķist visai neparasts, taču toreiz tam bija vairāki praktiski iemesli.
Materiālu pie durvīm parasti nostiprināja ar nelielām nagliņām. Tās nebija izvēlētas nejauši – īpaši iecienītas bija naglas ar dekoratīvām galviņām. Tādējādi pavisam vienkāršas durvis varēja padarīt vizuāli interesantākas un piešķirt tām individuālāku izskatu.
Tas bija svarīgi arī tāpēc, ka daudzos tipveida dzīvokļos interjers bija ļoti līdzīgs. Apvilktas durvis kļuva par vienu no iespējām mājokli padarīt mājīgāku un atšķirīgāku no kaimiņu dzīvokļiem. Cilvēki eksperimentēja gan ar materiāla izskatu, gan dekoratīvo nagliņu izvietojumu.
Tomēr šādam risinājumam bija arī savas vājās vietas. Īpaši ātri tās pamanīja ģimenes, kurās dzīvoja kaķi vai citi mājdzīvnieki. Mīkstā virsma varēja kļūt par vilinošu vietu nagu asināšanai, un kādreiz glītā apdare samērā ātri zaudēja savu sākotnējo izskatu.
Neraugoties uz to, durvju apvilkšana turpināja būt populāra. Izskats nebija vienīgais ieguvums. Zem ārējā materiāla varēja ievietot papildu slāni, kas palīdzēja aizturēt aukstumu. Tas bija īpaši noderīgi daudzdzīvokļu mājās, kur vēsums no kāpņu telpas varēja nonākt arī dzīvoklī.
Vēl viens būtisks iemesls bija skaņas. Daudzās tā laika ēkās trokšņi no kāpņu telpas un kaimiņu dzīvokļiem bija labi dzirdami. Mīkstā durvju apdare varēja nedaudz uzlabot skaņas izolāciju un mazināt nevēlamo trokšņu nonākšanu mājoklī.
Tāpēc risinājums, kas šodien var izskatīties pēc savdabīgas pagātnes modes, savulaik pildīja vairākus uzdevumus vienlaikus. Tas ļāva izrotāt vienkāršas ārdurvis, palīdzēja saglabāt mājoklī siltumu un vienlaikus nedaudz slāpēja trokšņus no kāpņu telpas.
